The copyrighted illustration to the right is of the "Saw Cross" or "Zāģu krusts". It represents the suffering endured by nature at human hands, specifically, the cuttingt of trees by chainsaws. The Temple to Black John advocates laws that will allow the cutting of trees by handsaws only.
Kāpēc “Templis Jānis” izcirstiem mežiem?
Kāpēc “Templis Jānis” izcirstiem mežiem?
Vārds “Jānis” ir viens no visizplatītākiem vārdiem Eiropā, bet ir sastopams arī citur pasaulē. Mēs Jāni varam atpazīt vārdos Johans, Huans, Johns, Jean, Ians, Ivans, Giovanni, u.c. Ja mēs saprotam, ka patskanis J var pārnesties uz G, H, D, V, X utt. un kā tas var arī pavisam izzust, kā, piemēram, vārdā Andžs, tad vārdu virkne, kam pamatā ir “Jānis”, var sasniegt simtnieku un vairāk. Neaizmirsīsim arī, ka Jānis dažkārt kļuva par darbības vārdu joņot. Kāpēc Jānis ir tik populārs?
Iedomāsimies, ka proto-latvieši (latvieši senatnē, gadu simtiem pirms vēl bija Latvija kā valsts) Jāni izrunāja ar G patskani priekšgalā - Ganis vai Gans. Vai tad gans (zosu gans, cūku gans, govju gans, aitu gans, utt.) nav arī tas pats ķēniņš, tikai cilvēku sabiedrības pārvaldnieks? Senākos laikos bija sastopamas sabiedrības ar diviem ķēniņiem. Viens bija garīgās varas ķēniņš, otrs bija viņa domu izpildītājs, vai izpildvaras ķēniņš. Žandarmērija, janisāri savu vārdu ieguva būdami izpildvaras labā roka.
Atcerēsimies arī, ka Jānis Svaidītājs, senos laikos bija ne tikai gans, bet arī dziednieks, burvis, ko šodienas angļu valodas antropologi sauc par šamani. Jānis bija tas, kas ganos saskārās ar dažādiem augiem un iepazinās ar to īpašībām. Vai tā ir patiesība vai tikai iedoma, mēs tikai paši varam izlemt, bet ja vārdam “gens”, cilvēks, pamatā arī ir Jānis, tad nav brīnums, ka vārds Jānis ir tik plaši izplatīts.
Tagad mēs varam labāk saprast kāpēc Jāņu bērni ir saistīti ar Jāņu saimēm. Sen sen, kad vēl lauku un pļavu vietā pasauli apauga meži, Jāņi bija tie, kas apstaigāja mežos izcirstās sokles, izcirtumus un sokļu (varbūt vārdam ir sakars ar vārdu “sādža”) iedzīvotājiem atnesa ziņas no citām pasaules malām. Varam atcerēties, ka agrāk Jāņus atpazina kā staigātājus, jo gani, īpaši kalnu apgabalos, ganāmpulkus dzina uz kalnājiem, kur klajumi (ar mežiem neapaugušas vietas) bija vairāk kā ielejas. Vēlāk Jāņa vārda variantu pielīdzināja uz jebkuru pasaules staigātāju. Ir iespējams, ka joņot (ātri skriet) arī apraksta staigāšanu kā tādu - jāņotājs, staigātājs.
Jānis jāņotājs arī tika piesaukts kā Saules dēls, jo vienmēr atradās ceļā uz kaut kurieni, tātad Saules acs redzes laukā. Saules mātes lielajos griežos (tagad tā sauktajos saulgriežos) Jāņu bērni dedzināja uguni augstos kātos, lai rādītu Jāņiem ceļu uz viņu apmetni. Ziemā bija ceplis, tagad saukts kamīns, kuru kurināja, lai Jāni Ceļotāju sildītu.
Tagad pievērsīsimies pie kādas pretrunīgas domas. Būdams gans laikmetā, kad meži, ne klajumi valdīja pār pasaules telpu, Jānis, Saules dēls, tika uzskatīts arī kā mežu sargs. Pasaulē tad vēl nebija ne tuvu tik daudz cilvēku kā šodien, un ja izcirta sokles, tās ātri aizauga ar jaunu mežu. Parādījās varas vīri. Tiem koki nebija svēti, jo tie nebija viņu telpas noteicēji. Varas vīri zināja kokus tikai izmantot. Viņi izcirta mežus, lai sev celtu pilis, pils vaļņus, karakuģus un vēlāk milzu cepļus, kas cepa ķieģeļus. Varas vīri neļāva soklēm aizaugt, bet izdedzināja celmus un mežu vietā sēja labību. Tā varēja vairāk pelnīt. Koks aug 50 vai vairāk gadus, bet labība prasa tikai vienu vasaras sezonu.
Jāņu bērni nebija priecīgi par savas telpas samazināšanu. Viņi turējās pretī. Bija kari. Kungi pārvarēja Jāņu bērnus, iekarojot viņu vidi. Meži tika ātrāk izcirsti, jo kara pulku vara mežā izlīdzinājās Jāņu bērnu varai par labu (cilvēks paslēpies aiz koka ir labāk aizsargāts), bet uz klaja lauka kungu karapulku vara Jāņu bērnus pārvarēja.
Jāņi, kā senās sabiedrības gani vai pārvaldnieki turējās kungiem pretī un mācīja savus “bērnus” turēties pie senām vērtībām. Tomēr vara, kura nebijās liet asinis, guva virsroku. Atcerēsimies, ka tā sauktais Jānis Pestītājs Jaunajā Derībā tiek tēlots kā vīrs, kurš dzīvo tuksnesī un pārtiek no sienāžiem. Jāņu bērnu bija daudz, jo ir rakstīts, ka daudzi gāja ar Jāni tikties (kungi turēja Jāni prom no pilsētām) pie Jordānas upes. Taču kungi Jāni sagūstīja un nocirta viņam galvu. Pamazām Jāņu vārds tika aizmirsts un aizvietots ar nenozīmīgiem vārdiem kā saulgrieži, līgo, pikniks, ģimenes svētki utt.
Šodien Latvija tiek pārvērsta tuksnesī. Kaut meži vēl ir samērā daudz, mēs nevaram neievērot, ka tie tiek strauji izzāģēti. Cilvēki dzīvo pie “plikas” izdzīvošanas sliekšņa. Meži ir vienīgais Latvijas dabiskais resurss. Kaut meži tiek aizstāti ar labību, ievērosim, ka “labība” ir vārds ar divām nozīmēm. Kaut “labība” parastā nozīme ir grauds (rudzi, mieži, kvieši, auzas, rīsi), cilvēka zemapziņa nevar neuztvert, ka ar labību nāk apgalvojums, ka labības labums ir galējs. Tātad, cērtiet un nežēlojiet savus mežus, jo tos atvietos “labība” ar pārnestu nozīmi. Padomāsim, vai tā domāt ir ieteicams. Domāsim arī par citādiem atrisinājumiem, piemēram, kāda būtu dzīve, ja mūsu “labība” atkal būtu meži.
Moderna māja soklē! Lai līgo Jāņi, lai līgo meži, lai līgojam mēs!
© Eso / Ceļmalnieki, Braslavas pagasts, Alojas novads, Limbažu rajons, Latvija http://melnaysjanis.blogspot.com/
No comments:
Post a Comment