Prose translation in English of poem below. It is to be sung by the Latvian melody of “Kas tie tādi, kas dziedāja?”


1. ”Who are the ones who sing by the Johns fire? They are all the Children of Johns who no longer acknowledge themselves.

2. What is the song they are singing? Does the song sing of Johns? Yes, the song sings of Johns, but the song sounds as if it comes from orphans.

3. History has been forgot, which is why the song of Johns is mute. Who are these Children of Johns, who no longer know themselves.

4. Raimond Pauls [the oneLatvians call ‘the maestro’] makes a concert for himself. He will mention no tomorrow for John. The Children of Johns open their ears (to the concert), but hear little mention of Johns.

5. Tomorrow morning, early, early, the Children of Johns will be asleep. A griffon arrives with the wings of a raven and hides the wreath of the Sun.

Kas tie tādi,
Kas dziedāja
Pie Jānīša uguntiņ?
Tie ir visi Jāņu bērni,
Kas vairs sevi neatzin.


Kas tā dziema,
Ko tie dzieda?
Vai tā dziesma
Jāņus teic?
Gan tā dziesma ir par Jāni,
Bet skan bāru valodiņ.


Vēsturīte
sen aizmirsta,
Jāņu dziesma
mēma šalc.
Kas tie tādi Jāņu bērni,
Kas vairs sevi neatmin?


Raimonds Pauls sev
koncertu taisa,
brāķē Jāņu rītdieniņ.
Jāņu bērni sanākuši,
Ausis ver, bet
Jāni nesadzird..


Rīt no rīta
Agri,agri
Jāņu bērni dziļi snauž.
Atnāk griffins
lietusarga spārniem,
aizsedz Saules vainadziņ.

The Latvian version of this text is the first blogs of this series.
Why “Temple John of Disappeared Forests”?

© E.A. Benjamins, 2010

The name “John” is one of the most widely known cognates in Europe and beyond. We may meet “John” in such names as Johann, Huan, Jean, Ivan, Giovanni, etc. If we know that the consonant J may with time slip slide and become a G, H, D, V, X, etc., and that it may even disappear as in, say, Angus, then the number of words of “John” at their root may reach hundreds. In Latvian the word may also be verbalized, re “jonjot” (joņot) and become an adjective, re “jancihga” (jancīga), a person with something of a chip on the shoulder.

In the days of proto-Latvians (those who lived before Latvians had their own nation), the word John, Jahnis, was pronounced with a G, re Ganis or Gans (a herder of cows, pigs, geese, sheep, etc.). Do we now see that John, Gans, is the same as a king, that is to say, a herder of nations? In the days of yore some societies (the Turks for example) had two kings. One of the kings was the spiritual king, the other was his executive. Words such as gendarme, jannisery received their name as a result of being the king’s right (executive) hand.

Let us also remember that John the Baptist was not only a herder, but a healer and a shaman. John the Herder was the one who came in touch with plants and got to know their characteristics. It is likely that the word “gens” (man) was originally identified with “herder”. This is also why “John” is at the root of so many other words.

We can now better understand why the Children of Johns, a Latvian religious sect from the times of the Bogomils and the Cathars et all (known from about the 11th and 12th centuries of our era on), were thought of as a community. This was a time when our planet was still overgrown with forests. The Johns, itinerant teachers all, went from one clearing in the forest to another and brought to the people news from other parts of the world. Incidentally, the Latvian verb “jonjot” (to run fast) may have a distant echo in the English word “jog”, which j may at one time have been pronounced as a y.

John the Jogger was also known as the son of the Sun, because he was always (or most of the time) on the road and, thus, always in sight of the Sun. At the the time of the great solstices, Midsummer and Midwinter, the Children of Johns lit fires atop tall poles to lead the Johns to their villages in the forests. Of course, in the winter the hearth with its Yule log enticed the Johns to come into the house.

Let us turn now to a controversial thought, to wit, that the Johns came to be identified as protectors of the forests.

When the people made a clearing in the forests, they did so not only to build them selves shelter, but to grow plants in soil that became extra fertile due to the ashes left by the burning of the roots and the brush. When this fertility was exhausted, the people moved on.

Alas, there came a new caste of men for whom the forest was an object of exploitation. This caste no longer identified their living space with the forest, but cut down the forests to build themselves castles, castle walls, ships of war, and huge furnaces where they baked clay into bricks. The caste of princes did not allow the cleared forest to grow over, but sowed the clearings over with seeds of grain. They made thus more money. While a tree takes fifty years or more to grow into a harvestable product grains take only one season.

The Children of Johns and their Sacred kings, the Johns, tried to fight the princes off. There were wars. At first the Children of Johns were successful in defending themselves, because every tree in the forest acted as a shield. However, the princes gained the upper hand, because they turned to wholesale destruction of the forests. The Latvians have retained from these times but the tradition on Johns Eve and Day decorating their heads with oak leaf or grasses. While this tradition persists, the Latvians no longer know why they are doing this.

The process of “desertification” of Latvia allows us to recall that John the Baptist (or Savior) of the New Testament is portrayed as a man who lives in the desert and eats grasshoppers. In the days of the New Testament John there were still Children of Johns. Many went to see John (maybe also known as the Water Curer) who had come to the River Jordan. However, John was soon captured and executed.

The name of Johns (John) disappeared. One way to disappear the name among the Latvians is to replace the Johns Festival with names such as Midsummer Festival, the Lihgo Festival, Family Festival, and the like. This process is well on its way of receiving the Nobel Prize for Destruction.

The desertification of Latvia continues. Though forests in Latvia still cover a significant (46%) area, the figure reads false, because the deforested land is not replanted with trees, but allowed to overgrow with brush.

The posts at this site, while for the most part written in English, will on occasion contain material in Latvian. This is the case with the essay below. An English translation may follow later. The essay speaks of the origins of Johns, the Children of Johns, and the Johns Festival on Midsummers Eve.

The copyrighted illustration to the right is of the "Saw Cross" or "Zāģu krusts". It represents the suffering endured by nature at human hands, specifically, the cuttingt of trees by chainsaws. The Temple to Black John advocates laws that will allow the cutting of trees by handsaws only.


Kāpēc “Templis Jānis” izcirstiem mežiem?

Kāpēc “Templis Jānis” izcirstiem mežiem?

Vārds “Jānis” ir viens no visizplatītākiem vārdiem Eiropā, bet ir sastopams arī citur pasaulē. Mēs Jāni varam atpazīt vārdos Johans, Huans, Johns, Jean, Ians, Ivans, Giovanni, u.c. Ja mēs saprotam, ka patskanis J var pārnesties uz G, H, D, V, X utt. un kā tas var arī pavisam izzust, kā, piemēram, vārdā Andžs, tad vārdu virkne, kam pamatā ir “Jānis”, var sasniegt simtnieku un vairāk. Neaizmirsīsim arī, ka Jānis dažkārt kļuva par darbības vārdu joņot. Kāpēc Jānis ir tik populārs?

Iedomāsimies, ka proto-latvieši (latvieši senatnē, gadu simtiem pirms vēl bija Latvija kā valsts) Jāni izrunāja ar G patskani priekšgalā - Ganis vai Gans. Vai tad gans (zosu gans, cūku gans, govju gans, aitu gans, utt.) nav arī tas pats ķēniņš, tikai cilvēku sabiedrības pārvaldnieks? Senākos laikos bija sastopamas sabiedrības ar diviem ķēniņiem. Viens bija garīgās varas ķēniņš, otrs bija viņa domu izpildītājs, vai izpildvaras ķēniņš. Žandarmērija, janisāri savu vārdu ieguva būdami izpildvaras labā roka.

Atcerēsimies arī, ka Jānis Svaidītājs, senos laikos bija ne tikai gans, bet arī dziednieks, burvis, ko šodienas angļu valodas antropologi sauc par šamani. Jānis bija tas, kas ganos saskārās ar dažādiem augiem un iepazinās ar to īpašībām. Vai tā ir patiesība vai tikai iedoma, mēs tikai paši varam izlemt, bet ja vārdam “gens”, cilvēks, pamatā arī ir Jānis, tad nav brīnums, ka vārds Jānis ir tik plaši izplatīts.

Tagad mēs varam labāk saprast kāpēc Jāņu bērni ir saistīti ar Jāņu saimēm. Sen sen, kad vēl lauku un pļavu vietā pasauli apauga meži, Jāņi bija tie, kas apstaigāja mežos izcirstās sokles, izcirtumus un sokļu (varbūt vārdam ir sakars ar vārdu “sādža”) iedzīvotājiem atnesa ziņas no citām pasaules malām. Varam atcerēties, ka agrāk Jāņus atpazina kā staigātājus, jo gani, īpaši kalnu apgabalos, ganāmpulkus dzina uz kalnājiem, kur klajumi (ar mežiem neapaugušas vietas) bija vairāk kā ielejas. Vēlāk Jāņa vārda variantu pielīdzināja uz jebkuru pasaules staigātāju. Ir iespējams, ka joņot (ātri skriet) arī apraksta staigāšanu kā tādu - jāņotājs, staigātājs.

Jānis jāņotājs arī tika piesaukts kā Saules dēls, jo vienmēr atradās ceļā uz kaut kurieni, tātad Saules acs redzes laukā. Saules mātes lielajos griežos (tagad tā sauktajos saulgriežos) Jāņu bērni dedzināja uguni augstos kātos, lai rādītu Jāņiem ceļu uz viņu apmetni. Ziemā bija ceplis, tagad saukts kamīns, kuru kurināja, lai Jāni Ceļotāju sildītu.

Tagad pievērsīsimies pie kādas pretrunīgas domas. Būdams gans laikmetā, kad meži, ne klajumi valdīja pār pasaules telpu, Jānis, Saules dēls, tika uzskatīts arī kā mežu sargs. Pasaulē tad vēl nebija ne tuvu tik daudz cilvēku kā šodien, un ja izcirta sokles, tās ātri aizauga ar jaunu mežu. Parādījās varas vīri. Tiem koki nebija svēti, jo tie nebija viņu telpas noteicēji. Varas vīri zināja kokus tikai izmantot. Viņi izcirta mežus, lai sev celtu pilis, pils vaļņus, karakuģus un vēlāk milzu cepļus, kas cepa ķieģeļus. Varas vīri neļāva soklēm aizaugt, bet izdedzināja celmus un mežu vietā sēja labību. Tā varēja vairāk pelnīt. Koks aug 50 vai vairāk gadus, bet labība prasa tikai vienu vasaras sezonu.


Jāņu bērni nebija priecīgi par savas telpas samazināšanu. Viņi turējās pretī. Bija kari. Kungi pārvarēja Jāņu bērnus, iekarojot viņu vidi. Meži tika ātrāk izcirsti, jo kara pulku vara mežā izlīdzinājās Jāņu bērnu varai par labu (cilvēks paslēpies aiz koka ir labāk aizsargāts), bet uz klaja lauka kungu karapulku vara Jāņu bērnus pārvarēja.

Jāņi, kā senās sabiedrības gani vai pārvaldnieki turējās kungiem pretī un mācīja savus “bērnus” turēties pie senām vērtībām. Tomēr vara, kura nebijās liet asinis, guva virsroku. Atcerēsimies, ka tā sauktais Jānis Pestītājs Jaunajā Derībā tiek tēlots kā vīrs, kurš dzīvo tuksnesī un pārtiek no sienāžiem. Jāņu bērnu bija daudz, jo ir rakstīts, ka daudzi gāja ar Jāni tikties (kungi turēja Jāni prom no pilsētām) pie Jordānas  upes. Taču kungi Jāni sagūstīja un nocirta viņam galvu. Pamazām Jāņu vārds tika aizmirsts un aizvietots ar nenozīmīgiem vārdiem kā saulgrieži, līgo, pikniks, ģimenes svētki utt.

Šodien Latvija tiek pārvērsta tuksnesī. Kaut meži vēl ir samērā daudz, mēs nevaram neievērot, ka tie tiek strauji izzāģēti. Cilvēki dzīvo pie “plikas” izdzīvošanas sliekšņa. Meži ir vienīgais Latvijas dabiskais resurss. Kaut meži tiek aizstāti ar labību, ievērosim, ka “labība” ir vārds ar divām nozīmēm. Kaut “labība” parastā nozīme ir grauds (rudzi, mieži, kvieši, auzas, rīsi), cilvēka zemapziņa nevar neuztvert, ka ar labību nāk apgalvojums, ka labības labums ir galējs. Tātad, cērtiet un nežēlojiet savus mežus, jo tos atvietos “labība” ar pārnestu nozīmi. Padomāsim, vai tā domāt ir ieteicams. Domāsim arī par citādiem atrisinājumiem, piemēram, kāda būtu dzīve, ja mūsu “labība” atkal būtu meži.

Moderna māja soklē! Lai līgo Jāņi, lai līgo meži, lai līgojam mēs!

© Eso / Ceļmalnieki, Braslavas pagasts, Alojas novads, Limbažu rajons, Latvija http://melnaysjanis.blogspot.com/