17 A Hindu temple in London  costing 16 million British pounds is a long way from our humble attempt here in Latvia to build a private temple. However, looking at the BBC post, I am reminded that the Hindu Ganesh (the God with the elephant trunk) is a cognate of the name John and the Latvian “Jahnis”. As I have pointed out in other posts, the consonant G may slip slide and become a J (as in John) or Y (as in Janis). While the Latvians have for the most part forgotten about Janis as one of the godheads of their ancestors, reading about Ganesh may bring back some long forgotten associations. Oh, yes, our Jānis--as you can see--has four trunks.

We are presently planning an evening of dance with the well known "shlager" band known as Kantoris 04. The event will take place on August 13th at 21:00. Tickets Ls 2.50. The event will take place at "Melnays Jānis", the only temple in Latvia dedicated to Jānis (the Latvian version of Ganesh).

Cut it down, cut it down!
Yesterday, July 13, 2010, traveling from Riga to Valmiera, I noted that the deforestation which I noted last fall and this spring, is turning these areas--thanks to the +30C heat--into a desert of grey sand an dry brush.

Sitting high in my bus seat, and thus able to look beyond and through the row of trees that flank the highway, one can see vast areas of just such a desert.

This morning this revealing article at the DELFI fortal (in Latvian) about the further deforestation of Latvia.

Note the letters accompanying the article. At least a half are from people who wish to see Latvia deforested, that is to say, these letters are more or less plants (no not real trees) to confuse the reader's mind. The Temple of Black John (Melnays Jānis) is opposed this "strip mining" of Latvia.

The photo below is our symbol of the saw-(ac)ross the tree's heart.

The Johns Eve bonfire at Braslavas Park, Alojas novads on 22.06.2010. An estimated 400-500 people attended the event.

Johns Eve is being celebrated at the Braskava Park for the 13th year this year. Yours truly restarted the tradition that many years ago. Our bonfire teams (2) construct the bonfire on alternate years and compete in creative design.

Many people from Braslavas pagasts, now part of Alojas novads, participate in making our Johns Eve festival a success. We are known for being off the beaten path, therefore, very much a community affair. In this picture three women from Vilzeni are making a wreath to decorate a nearby small stage.

Some years ago, our bonfire team built the bonfire from large roots which we gathered from trees fallen during a then recent storm. We faced the roots outward, and the design turned out to be like a spider's net, a web of connections or, better, communal bonds.

This year our bonfire resembled a small house, one perhaps which Hansel (Yansel) un Gretel lived in. Some years ago our team began to use colorful paints to enhance the appearance of our outdoor art works.

The forebears of Latvians, being a people of the forest, had plenty of wood to make their fires from. However, in our day, with much public land now in private hands, it is not so easy to access wood for burning. Thus, Alojas novads provided us with old railroad ties. Our builders were worried over the smoke this would cause. Fortunately, there was no wind, and the heavy smoke rose straight into the air and soon left but a huge torch to light the evening.

Perhaps this fire presents our community's will to live and prosper.

Of the 77 years that this author has sojourned on planet Earth, 26 years have been spent in Latvia. The first 11 years were in Latvia, followed 5 years as a refugee in Germany, then 46 years in the United States of America, and then again the last 15 years in Latvia. I am proud and humbled to be honored with the medal of "Lachplehsis" (Lāčplēsis) by the Latvian defense fund Lachplesis. May Latvia, blessed with the strength of Lachplehsis and the spirit of the Johns, live on and create a most worthy and prosperous community. May we live to present the world with the best of possible examples of pulling ourselves up by our bootstraps.

The posts at this site, while for the most part written in English, will on occasion contain material in Latvian. This is the case with the essay below. An English translation may follow later. The essay speaks of the origins of Johns, the Children of Johns, and the Johns Festival on Midsummers Eve.

The copyrighted illustration to the right is of the "Saw Cross" or "Zāģu krusts". It represents the suffering endured by nature at human hands, specifically, the cuttingt of trees by chainsaws. The Temple to Black John advocates laws that will allow the cutting of trees by handsaws only.


Kāpēc “Templis Jānis” izcirstiem mežiem?

Kāpēc “Templis Jānis” izcirstiem mežiem?

Vārds “Jānis” ir viens no visizplatītākiem vārdiem Eiropā, bet ir sastopams arī citur pasaulē. Mēs Jāni varam atpazīt vārdos Johans, Huans, Johns, Jean, Ians, Ivans, Giovanni, u.c. Ja mēs saprotam, ka patskanis J var pārnesties uz G, H, D, V, X utt. un kā tas var arī pavisam izzust, kā, piemēram, vārdā Andžs, tad vārdu virkne, kam pamatā ir “Jānis”, var sasniegt simtnieku un vairāk. Neaizmirsīsim arī, ka Jānis dažkārt kļuva par darbības vārdu joņot. Kāpēc Jānis ir tik populārs?

Iedomāsimies, ka proto-latvieši (latvieši senatnē, gadu simtiem pirms vēl bija Latvija kā valsts) Jāni izrunāja ar G patskani priekšgalā - Ganis vai Gans. Vai tad gans (zosu gans, cūku gans, govju gans, aitu gans, utt.) nav arī tas pats ķēniņš, tikai cilvēku sabiedrības pārvaldnieks? Senākos laikos bija sastopamas sabiedrības ar diviem ķēniņiem. Viens bija garīgās varas ķēniņš, otrs bija viņa domu izpildītājs, vai izpildvaras ķēniņš. Žandarmērija, janisāri savu vārdu ieguva būdami izpildvaras labā roka.

Atcerēsimies arī, ka Jānis Svaidītājs, senos laikos bija ne tikai gans, bet arī dziednieks, burvis, ko šodienas angļu valodas antropologi sauc par šamani. Jānis bija tas, kas ganos saskārās ar dažādiem augiem un iepazinās ar to īpašībām. Vai tā ir patiesība vai tikai iedoma, mēs tikai paši varam izlemt, bet ja vārdam “gens”, cilvēks, pamatā arī ir Jānis, tad nav brīnums, ka vārds Jānis ir tik plaši izplatīts.

Tagad mēs varam labāk saprast kāpēc Jāņu bērni ir saistīti ar Jāņu saimēm. Sen sen, kad vēl lauku un pļavu vietā pasauli apauga meži, Jāņi bija tie, kas apstaigāja mežos izcirstās sokles, izcirtumus un sokļu (varbūt vārdam ir sakars ar vārdu “sādža”) iedzīvotājiem atnesa ziņas no citām pasaules malām. Varam atcerēties, ka agrāk Jāņus atpazina kā staigātājus, jo gani, īpaši kalnu apgabalos, ganāmpulkus dzina uz kalnājiem, kur klajumi (ar mežiem neapaugušas vietas) bija vairāk kā ielejas. Vēlāk Jāņa vārda variantu pielīdzināja uz jebkuru pasaules staigātāju. Ir iespējams, ka joņot (ātri skriet) arī apraksta staigāšanu kā tādu - jāņotājs, staigātājs.

Jānis jāņotājs arī tika piesaukts kā Saules dēls, jo vienmēr atradās ceļā uz kaut kurieni, tātad Saules acs redzes laukā. Saules mātes lielajos griežos (tagad tā sauktajos saulgriežos) Jāņu bērni dedzināja uguni augstos kātos, lai rādītu Jāņiem ceļu uz viņu apmetni. Ziemā bija ceplis, tagad saukts kamīns, kuru kurināja, lai Jāni Ceļotāju sildītu.

Tagad pievērsīsimies pie kādas pretrunīgas domas. Būdams gans laikmetā, kad meži, ne klajumi valdīja pār pasaules telpu, Jānis, Saules dēls, tika uzskatīts arī kā mežu sargs. Pasaulē tad vēl nebija ne tuvu tik daudz cilvēku kā šodien, un ja izcirta sokles, tās ātri aizauga ar jaunu mežu. Parādījās varas vīri. Tiem koki nebija svēti, jo tie nebija viņu telpas noteicēji. Varas vīri zināja kokus tikai izmantot. Viņi izcirta mežus, lai sev celtu pilis, pils vaļņus, karakuģus un vēlāk milzu cepļus, kas cepa ķieģeļus. Varas vīri neļāva soklēm aizaugt, bet izdedzināja celmus un mežu vietā sēja labību. Tā varēja vairāk pelnīt. Koks aug 50 vai vairāk gadus, bet labība prasa tikai vienu vasaras sezonu.


Jāņu bērni nebija priecīgi par savas telpas samazināšanu. Viņi turējās pretī. Bija kari. Kungi pārvarēja Jāņu bērnus, iekarojot viņu vidi. Meži tika ātrāk izcirsti, jo kara pulku vara mežā izlīdzinājās Jāņu bērnu varai par labu (cilvēks paslēpies aiz koka ir labāk aizsargāts), bet uz klaja lauka kungu karapulku vara Jāņu bērnus pārvarēja.

Jāņi, kā senās sabiedrības gani vai pārvaldnieki turējās kungiem pretī un mācīja savus “bērnus” turēties pie senām vērtībām. Tomēr vara, kura nebijās liet asinis, guva virsroku. Atcerēsimies, ka tā sauktais Jānis Pestītājs Jaunajā Derībā tiek tēlots kā vīrs, kurš dzīvo tuksnesī un pārtiek no sienāžiem. Jāņu bērnu bija daudz, jo ir rakstīts, ka daudzi gāja ar Jāni tikties (kungi turēja Jāni prom no pilsētām) pie Jordānas  upes. Taču kungi Jāni sagūstīja un nocirta viņam galvu. Pamazām Jāņu vārds tika aizmirsts un aizvietots ar nenozīmīgiem vārdiem kā saulgrieži, līgo, pikniks, ģimenes svētki utt.

Šodien Latvija tiek pārvērsta tuksnesī. Kaut meži vēl ir samērā daudz, mēs nevaram neievērot, ka tie tiek strauji izzāģēti. Cilvēki dzīvo pie “plikas” izdzīvošanas sliekšņa. Meži ir vienīgais Latvijas dabiskais resurss. Kaut meži tiek aizstāti ar labību, ievērosim, ka “labība” ir vārds ar divām nozīmēm. Kaut “labība” parastā nozīme ir grauds (rudzi, mieži, kvieši, auzas, rīsi), cilvēka zemapziņa nevar neuztvert, ka ar labību nāk apgalvojums, ka labības labums ir galējs. Tātad, cērtiet un nežēlojiet savus mežus, jo tos atvietos “labība” ar pārnestu nozīmi. Padomāsim, vai tā domāt ir ieteicams. Domāsim arī par citādiem atrisinājumiem, piemēram, kāda būtu dzīve, ja mūsu “labība” atkal būtu meži.

Moderna māja soklē! Lai līgo Jāņi, lai līgo meži, lai līgojam mēs!

© Eso / Ceļmalnieki, Braslavas pagasts, Alojas novads, Limbažu rajons, Latvija http://melnaysjanis.blogspot.com/